Tuvojoties projekta “Pabūsim kopā” izskaņai, 12. novembrī organizēts trešais (pēdējais) “Dzīvās bibliotēkas” pasākums, aicinot tajā ar saviem personīgajiem dzīvesstāstiem dalīties cilvēkiem, kuri Latvijā nonākuši studiju, darba, savā valstī esošās konfliktsituācijas dēļ vai sakarā ar citiem iemesliem. Klausoties “dzīvu grāmatu” stāstos, pasākuma apmeklētāji aicināti veidot dialogu un tādā veidā mazināt iespējamos aizspriedumus pret sev nepazīstamo un svešo – cittautiešiem Latvijā.
Līdz šim bija aizvadīti divi “Dzīvās bibliotēkas” pasākumi, kuros kā “grāmatas” savus stāstus bija atklājuši septiņi dalībnieki no Vācijas, Itālijas, Vjetnamas, Dienvidāfrikas, Indijas un Sīrijas. “Grāmatu” pieredze un nonākšanas iemesli Latvijā bijuši ļoti atšķirīgi, proti, Latvija izvēlēta kā vieta mācībām augstskolā, pārcelšanās bijis kopīgs ģimenes lēmums sakarā ar vēlmi šeit iegūt labākas gan izglītības, gan darba iespējas, tāpat uz Latviju atvedis fakts, ka dzimtajā zemē piedzīvoti militāri konflikti vai arī ļoti personiski iemesli – iepazīšanās ar kādu konkrētu cilvēku no Latvijas jau iepriekš, kā rezultātā bijusi vēlme šeit atgriezties.
Ar tikpat atšķirīgiem stāstiem trešajā “Dzīvajā bibliotēkā” iepazīstināja četras “grāmatas”: Timo Vidmers (Timo Wiedmer) no Šveices, Jašans Malhotra (Jashan Malhotra) no Indijas, Nasrats Walizai (Nasratullah Walizai) no Afganistānas, kā arī Ruslans Kuļevičs (Руслан Кулевич) no Baltkrievijas. Sakarā ar valstī izsludināto ārkārtējo situāciju koronavīrusa izraisītās saslimšanas Covid-19 dēļ “Dzīvā bibliotēka” tika organizēta tiešsaistē ar videokonferenču platformas “Zoom” starpniecību.
Timo Vidmers Latvijā ieradies 2020. gada martā Eiropas Brīvprātīgā darba ietvaros, un Latviju izvēlējies tieši tādēļ, ka par šo valsti iepriekš neko nav zinājis. Brīvprātīgo darbu veicis jau iepriekš savā dzimtenē, jo studējis ķīmiju, taču sapratis, ka tas nav īstais dzīves aicinājums. Pašlaik Timo ir brīvprātīgais jauniešu studijā “BaMbuss” un iesaistās dažādos projektos, kas saistīti gan ar pavārmākslu, gan mūziku, ir veidojis videomateriālus sociālo tīklu vietnēm un labprāt pats arī muzicē. Balstoties savā personīgajā pieredzē, Timo norādīja, ka vispirms iecerēto studiju virzienu ir vērts izmēģināt praksē un tikai pēc tam to doties apgūt augstskolā, jo pretējā gadījumā var sanākt vilšanās. Runājot par dzimto pusi, jaunietis stāstīja, ka Šveice ir maza un ļoti skaista zeme, taču tajā pašā laikā tā nav ļoti atvērta un tajā jāsaskaras ar daudzām birokrātiskām procedūrām. Stereotips, ka Timo ir bagāts ārzemnieks, radījis arī ne īpaši patīkamu pieredzi, viņam vēloties piedalīties improvizācijas jeb “jam” sesijā kādā izklaides vietā Latvijā. Atbildot uz jautājumu, kā ārzemniekiem un vietējiem veiksmīgāk satikties un veidot dialogu, Timo sacīja, ka tam vienkārši ir nepieciešams laiks, turklāt būtiskas ir valodas zināšanas. Timo ar latviešu valodas apguvi palīdzējuši organizācijas “BaMbuss” pārstāvji. Šobrīd jaunietis ieguvis stipendiju mūzikas studijām Dānijā, uz kurieni plāno doties nākamajā gadā, un vēl izsver, kur tieši un ar kādu virzienu plāno saistīt savu nākotni.
Jašans Malhotra pirms četriem gadiem ar visu ģimeni nonācis Latvijā, jo viņa tēvam šeit piedāvāts darbs, un šobrīd viņš mācās Rīgas 49. vidusskolā. Jašanam ir arī māsa, kura mācās citā skolā. Pēc jaunieša domām, Rīga nav pati skaistākā pilsēta Latvijā, tādas pilsētas kā Kuldīga un Ventspils esot pievilcīgākas. Tāpat Jašans izteicās, ka viņam patīkot vietējā virtuve, piemēram, viņam garšo kartupeļi un biezpiens, bet pasākuma laikā Jašans dalījās ar stāstu arī par savu iecienītāko indiešu ēdienu. Latvijā bijis jāpierod pie krasām temperatūras atšķirībām salīdzinājumā ar Indiju, tomēr šobrīd Jašans ir iejuties Latvijā, viņam ir arī draugi no citām valstīm, un viņš kā brīvprātīgais darbojas biedrībā “Radošā apvienība jauniešiem TREPES””.
Nasrats Walizai ieradies Latvijā 2017. gada novembrī, mērojot ceļu no no Afganistānas, tālāk cauri Uzbekistānai un tad uz Latviju. Dzimtenē nodarbojies ar uzņēmējdarbību, pārdevis apģērbu (indiešu, pakistāņu). Ilgstoši sarežģītās politiskās situācijas dēļ Nasrats pametis valsti kopā ar savu dēlu un pieteicies Latvijā kā patvēruma meklētājs. Tomēr viņa sieva un citi ģimenes locekļi joprojām atrodas Afganistānā, un Nasrats vēlētos, lai arī viņi nonāktu Latvijā. Vīrietim atrast darbu Latvijā bijis grūti, un pašlaik viņa ikdienas darbs nav saistīts ar viņam interesējošo profesionālo jomu. Latviešu valodas apguve bijis izaicinājums, tomēr Nasrats uzskata, ka valodas zināšanas ir svarīgas, lai iekļautos citā sabiedrībā, arī viņa dēls runā gan latviešu, gan krievu valodā un mācās skolā.
Ruslans Kuļevičs ir no Baltkrievijas pilsētas Grodņas un Latvijā nonācis nesen, 2020. gada augustā, pēc Baltkrievijā notikušajām prezidenta vēlēšanām, pēc kurām sākušies iedzīvotāju masveida protesti pret prezidenta Aleksandra Lukašenko režīmu un falsificētajiem vēlēšanu rezultātiem. Ruslans stāstīja, ka augustā pēc vēlēšanām Baltkrievijas galvaspilsētā Minskā protestēt izgājuši 100 000 iedzīvotāju, uz ielām bijusi vērojama brutāla policijas uzvedība un cilvēku slepkavības, vairākas dienas valstī nav bijis interneta. Ruslans ticis aizturēts, lai gan vienkārši dokumentējis notikumus kā žurnālists, un apcietinājumā pavadījis trīs dienas. Tā kā Ruslans piedzīvojis arī fizisku izrēķināšanos, tad nonācis slimnīcā ar savainotiem apakšdelmiem, un arī “bibliotēkas” laikā vīrietis demonstrēja fotogrāfijas, parādot, kā vēl pavisam nesen izskatījies ar apsaitētām rokām. Vēlāk viņš slēpies laukos, bet visbeidzot nonācis Latvijā, kur iekārtoties palīdzējuši Latvijas žurnālisti. Tā kā Ruslans skaidri zina, ka vēlas atgriezties Baltkrievijā, jo ir šīs zemes patriots, tad nav pieteicies kā patvēruma meklētājs un Rīgā īrē dzīvokli, taču pašlaik atgriezties dzimtenē vēl nav iespējams. Propaganda turpinājusi darboties arī pēc Ruslana aizbraukšanas no Baltkrievijas – valstī izplatīta informācija, ka čehi, poļi un lietuvieši vēlas atņemt Baltkrievijai internetu, Ruslans dzirdējis nicinošus izteikumus par sevi un apmelojumus par miesas bojājumiem, proti, ka viņa apakšdelmu traumas gūtas, nokrītot no velosipēda, un ka viņš “kā žurka” aizbēdzis prom. Pašlaik Baltkrievijā ielās joprojām dežūrējot milicijas specvienības (OMON), likumi valstī īsti nedarbojas, un apcietinājumā atrodas arī advokāti. Ruslans turpina strādāt kā žurnālists, cenšas atbalstīt savus tautiešus, bet, tā kā ienākumi ir zemi, tad Latvijas žurnālisti palīdz ar dažādām sadzīviskām lietām un ēdienu. Rīgā Ruslans ir kopā ar savu sievu, kura Baltkrievijā strādājusi kā apģērbu dizainere, taču šeit viņai darba neesot. Noslēgumā Ruslans norādīja, ka labākais veids, kā palīdzēt baltkrieviem, esot solidaritātes izrādīšana, dalība protestos, viņš arī informēja par Baltkrievijas opozīcijas līderes Svjatlanas Cihanouskas vizīti Rīgā un izteica cerību, ka pēc Jaunā gada situācija valstī stabilizēsies.
Paldies “dzīvajām grāmatām” par dalīšanos ar saviem personīgajiem stāstiem! Paldies ikvienam “bibliotēkas” apmeklētājam, jautājumiem un interesi visa projekta laikā!