Aizritējuši divi “Dzīvo bibliotēku” vakari ar septiņiem stāstiem Latvijas Sarkanais Krusts

Projekta “Pabūsim kopā” ietvaros šā gada 30. septembrī un 4. novembrī notikuši stāstu vakari “Dzīvā bibliotēka”, kuros kā stāstu varoņi jeb “grāmatas” piedalījušies Latvijā dzīvojoši citu valstu pilsoņi. Pasākumu laikā šie cilvēki tika aicināti iepazīstināt pārējos, no kādas valsts tie nāk un ar ko nodarbojušies pirms ierašanās Latvijā, kāda iemesla dēļ tie nonākuši Latvijā, ko šeit dara un kā jūtas, proti, cik viegli vai grūti bijis iekļauties Latvijas sabiedrībā. Savukārt pasākuma apmeklētāji iejutās “grāmatu lasītāju” lomās un pēc dzirdētajiem stāstiem varēja uzdot sev interesējošus jautājumus. Tādējādi dzīva kontakta veidā iespējams daudz tuvāk iepazīt dažādo un atbrīvoties no nevēlamiem aizspriedumiem par šķietami atšķirīgo.

30. septembrī savus stāstus piedāvāja Andrē Ničmans (Andre Nitzschmann) no Vācijas, Alberto Di Džennaro (Alberto Di Gennaro) no Itālijas un Dats Phu Huynh (Đạt Phú Huỳnh) no Vjetnamas.

Andrē Ničmans Latvijā nonācis divas reizes, pirmo reizi – kā apmaiņas skolēns Ventspilī. Vēlāk Andrē atkārtoti atgriezies Latvijā, ko nu jau var saukt par savām mājām. Šobrīd pārstāv Digitālās Veselības biedrību “Digital Health Cluster Latvia” un ir Vidzemes Augstskolas (Valmiera) studiju programmas “Virtuālā realitāte un viedās tehnoloģijas” vadītāja vietnieks. Andrē strādā ar digitālās transformācijas un līderības jautājumiem, iedvesmojot cilvēkus mainīt savus paradumus un ieraudzīt digitālos risinājumus kā iespēju citu pakalpojumu (piemēram, veselības aprūpes) uzlabošanai. Darbošanās Latvijas reģionā sasaucas ar “bibliotēkā” izskanējušo no viņa puses, ka nereti, runājot par Latviju, akcents patiesībā ir uz Rīgu, lai gan plašas iespējas sniedz arī citas Latvijas pilsētas. Andrē ikdienas komunikācijā ar vietējo sabiedrību nav izjutis kādas īpašas atšķirības mentalitātēs.

Alberto Di Džennaro ir arhitekts, kuru uz Latviju atvedusi mīlestība, un iespēju iesaistīties dažādos projektos sniegusi arī iepazīšanās ar Kaņepes Kultūras centra dibinātāju Dāvi Kaņepi. Arī Alberto darbība primāri saistīta ar citu Latvijas pilsētu, nevis Rīgu, proti, Cēsīm. Starptautiskajā laikmetīgās mākslas biennālē “Eiropas jaunrade” (Jeune Creation Europeenne, JCE) 2019 – 2021, kuras izstāde līdz septembra beigām bija aplūkojama zinātnes un mākslas centrā “Brūzis”, Cēsīs, Alberto bija scenogrāfs un kurators. Alberto norāda, ka ir svarīgi sev nodefinēt, ko tu pats proti, jo tad arī citiem būs viegli saprast, kā ar tevi sadarboties.

Dats Phu Huynh ir skolēns Natālijas Draudziņas vidusskolā. Uz “Dzīvo bibliotēku” Dats bija ieradies kopā ar savu tēvu, un pasākumā stāstīja, ka uz Latviju 2018. gadā viņš pārcēlies ar visu ģimeni, un abi vecāki šeit strādā Āzijas virtuves kafejnīcā. Viens no pārcelšanās iemesliem bijusi Data vecāku vēlme sniegt saviem bērniem (Datam un viņa jaunākajai māsai) labākas izglītības un darba izredzes. Data ģimenes pirmā dzīvesvieta Latvijā bijusi Iecava, taču šobrīd viņi dzīvo Rīgā. “Bibliotēkas” laikā jaunietis paguva gan nodemonstrēt dažus kāršu trikus, gan pastāstīt, ka viens no izaicinājumiem Latvijā bijusi konta atvēršana bankā. Tāpat ir bijušas reizes, kad Dats saskāries ar nievājošiem izteikumiem un saukts par ķīnieti, taču viņš apzinās, ka tie ir vien atsevišķi gadījumi. Dats pamazām pilnveido savas latviešu valodas zināšanas un plāno pēc vidusskolas beigšanas iestāties universitātē un kļūt par IT speciālistu.

4. novembrī “grāmatu” lomās iejutās un ar saviem stāstiem dalījās Davide Čeradini (Davide Ceradini) no Itālijas, Natālija Geerdts (Natalie Geerdts) no Dienvidāfrikas, Kuši Malhotra (Khushi Malhotra) no Indijas un Navars Abu-Kura (Nowar Abou Qoura) no Sīrijas.

Davide Čeradini Latvijā nonācis sakarā ar iespēju piedalīties apmaiņas projektā un uzsākt mācības doktorantūrā Rīgas Tehniskajā universitātē. Vienlaikus Davide strādā Latvijas Organiskās sintēzes institūtā un ir brīvprātīgais Latvijas Sarkanā Krusta Jaunatnes Rīgas centra nodaļā. Ir daudz lietu, kuru jaunietim Latvijā pietrūkst, piemēram, Itālijas saule, taču Davide ir iejuties Latvijas vidē un latviešus salīdzina ar kokosriekstiem – cieti no ārpuses, bet “garšīgi”, kad tie atveras.

Natālija Geerdts Latviju izvēlējusies kā iepriekš mazzināmu valsti savām medicīnas studijām, un šobrīd studē Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes 3. kursā. Pasākuma laikā Natālija demonstrēja prezentāciju ar fotogrāfijām, kas stāsta par viņas dzimto Dienvidāfriku. Natālija izcēla gan ārkārtīgi skaisto Dienvidāfrikas dabu, gan aparteīda (rasu segregācija) problēmu, kas valstī pastāvējusi vairākus gadu desmitus un liegusi melnādainajiem un tā sauktajiem krāsainajiem cilvēkiem atrasties vietās, kur uzturējušies baltādainie. Natālija pieminēja arī ievērojamus cilvēkus, kas nākuši no Dienvidāfrikas, tostarp Nelsonu Mandelu – pirmo Dienvidāfrikas prezidentu, kas ievēlēts vienlīdzīgās demokrātiskās vēlēšanās. Pirms ierašanās Latvijā Natālija dzimtenē studējusi biomedicīnu un darbojusies HIV atbalsta programmā grūtniecēm, un arī Latvijā viņa piedalās Latvijas Sarkanā Krusta Jaunatnes Rīgas centra nodaļas iniciatīvās. Par latviešiem Natālija runā kā par jaukiem un sirsnīgiem cilvēkiem, un viņai patīkot vietējo tradīcijas – dziesmu dziedāšana un vainagu pīšana.

Gan Davide, gan Natālija izteica arī vērtējumu par Latvijas izglītības sistēmu, kas, no vienas puses, finansiāli ir pieejamāka nekā citviet pasaulē, bet, no otras puses, būtu nepieciešams pilnveidot augstskolu iekšējo organizāciju. Kā studējošajiem no ārvalstīm viņiem arī svarīgs jautājums ir iespējas tikties ar vietējiem, jo nereti katra studējošo kopiena paliek nošķirta.

Arī 15 gadus vecā Kuši Malhotra “bibliotēkas” apmeklētājiem piedāvāja vizuālu ieskatu savā pieredzē Latvijā. Šobrīd viņa ir Rīgas Valsts 3. ģimnāzijas skolniece un kā brīvprātīgā darbojas gan biedrībā “Patvērums “Drošā Māja””, gan “Radošā apvienība jauniešiem TREPES”. Latvijā viņa kopā ar vecākiem un brāli ieradusies pirms četriem gadiem, jo tēvam šeit piedāvāta darba iespēja. Lai gan sākotnēji bijusi valodas barjera skolā, tomēr pakāpeniski latviešu valoda apgūta aizvien labāk, Kuši piedalījusies arī valodas kursos un šobrīd jau brīvi runā latviešu valodā. Biedrībā “TREPES” viņa jau realizējusi pati savu projektu. Pasākumā Kuši arī stāstīja par tradīcijām savā valstī, kur joprojām pastāv kastu sistēma, un meitenes uzvārds vienlaikus ir arī kastas apzīmējums.

Navars Abu-Kura ir ārsts, kurš Latvijā pirmo reizi ieradies 2002. gadā, jo savā dzimtajā pilsētā Damaskā, Sīrijā bija nejauši pamanījis reklāmu par iespējām studēt medicīnu Latvijas Universitātē. Navara mēģinājumi saņemt vīzu un uzsākt studijas citās Eiropas valstīs bija beigušies nesekmīgi 2001. gada 11. septembra terora aktu dēļ ASV, kas radīja šķēršļus musulmaņiem, tomēr Navars nonāca Latvijā, pabeidza šeit medicīnas studijas, pēc tam atgriezās Sīrijā, kur ilgu laiku arī praktizēja. Atkārtoti Latvijā viņš nonāca 2013. gadā, sākoties nemieriem valstī, kuros gāja bojā arī vairāki viņa ģimenes locekļi. Šobrīd Navars strādā ģimenes ārsta praksē, viņa dēls mācās skolā Rīgā, un ārsts uzskata, ka integrācija Latvijā būtu jāveicina, jo viņam ir nācies saskarties ar izteikumiem, ka viņš nekad nebūs viens no vietējiem. Jautājot par aizspriedumiem pret musulmaņiem sakarā ar nesenajiem terora aktiem, Navars atzina, ka viņam patiesi žēl, ja atsevišķu radikālu teroristu dēļ nosodošs viedoklis veidojas par visiem islamticīgajiem, lai gan terorismam patiesībā nav saistības ar reliģiju un to, ko pieļauj Korāns. Tajā pašā laikā Navars norādīja, ka vārda brīvībai ir robežas, un tā beidzas tur, kur sākas cita cilvēka privātums, tādējādi aizskart kādu reliģiju vai tās līderi ar karikatūrām nav cienīgi.

Citāti (grāmatu novērojumi):

Ja ir runa par Latviju, ir runa par Rigu.
Ja zini, tad cel roku, saki un dari.
Nodefinē to, ko Tu māki, tad citiem būs viegli saprast, kā ar Tevi sadarboties.
Latvieši ir kā kokosrieksti. No ārpuses cieti, bet no iekšpuses ļoti “garšīgi”.
Kushi no Indijas – es sapratu, ka ja citi var realizēt projektu 15 gadu vecumā, kāpēc lai es nevarētu?
Ja kāds izdara ko briesmīgu, neviens nepiemin viņa reliģiju, ja viņš nav musulmanis. Bet, ja šis cilvēks ir musulmanis, tas pēkšņi ir svarīgi.
Tava brīvība (vārda brīvība) beidzas ar cita cilvēka privātumu.
Latvieši ļoti novērtē, ja mēs runājam viņu valodā. Viņiem tas ļoti patīk.
Latvijā ir tik daudz skaistu pilsētu! Žēl, ka daudzi cilvēki apstājas pie Rīgas.
Galvenais, kas ir vajadzīgs, sākot dzīvot Latvijā – iemācīties valodu. Tas, kas šobrīd tiek piedāvāts, nav pietiekami.
Ko latvieši var darīt, lai palīdzētu Baltkrievijai – doties protestos, ja kāds tiek organizēts, solidarizēties un, galvenais, runāt par to. Jo vairāk cilvēki par to uzzina, jo labāk.