2020. gada 21. augustā Valsts prezidents Rīgas pilī pasniedza augstākos Latvijas valsts apbalvojumus 67 izcilām personībām. Viena no šīm personībām ir Mihalīna Supe, kura diemžēl uz ceremoniju ierasties nevarēja.
Tomēr 1. septembrī sociālās aprūpes centrā “Derpele” Bauskā ļoti gaišā un pacilātā gaisotnē tika godināta Nacionālās pretošanās kustības dalībniece un centra kliente Mihalīna Supe.
Skanot U. Stabulnieka melodijai “Tik un tā”, zālē tika ievesta Mihelīna Supe un pasākuma vadītāja iesāka godināšanu ar vārdiem: “Nāk rudens apgleznot Latviju, bet nepūlies, necenties tā. Mums tā ir visskaistākā tik un tā. Ar saviem pakalniem un līdzenumiem, mežiem un ezeriem, ar saviem cilvēkiem un savu vēsturi. Ar cilvēkiem, kuri ir čakli darba darītāji, ar cilvēkiem, kuri ir un bija drosmīgi un gana varonīgi, lai cīnītos par Latviju, par savu Latviju.” SAC “Derpele” vadītāja Inta Savicka īsumā iepazīstināja klātesošos ar Mihelīnas dzīves gājumu.
Mihalīna Supe pārstāv leģendāru Latgales dzimtu – Supes. Darba rūdījums septiņu bērnu ģimenē tēva mājās «Jaunais Dārzs» bijušajā Abrenes apriņķī, Purvmalas pagastā, Mihalīnu darījis gan fiziski, gan garīgi spēcīgu. Darbīgo ritmu iekoptajā saimniecībā iespaidoja varu maiņas, bet īpaši skarbi – Otrais pasaules karš. Tas Supes ģimenei nebeidzās 1945. gadā. Lai izvairītos no čekas aresta, ģimene savulaik slēpās purvainajā Stompaku mežā un iesaistījās partizānu grupā. Padomju dienestiem tomēr izdevās izsekot meža iemītniekus – tika nošauts tēvs, pēc tam māte, nodevēja lode izdzēsa brāļa, Ziemeļlatvijas partizānu grupu komandiera Pētera Supes dzīvību. Kad neatgriezās arī draugs, Mihalīna palika mežā viena. Mihalīna ir viena no meža meitām — sievietēm, kas pēc II Pasaules kara bija spiestas patvērumu meklēt mežā. Tur viņa nodzīvoja deviņus gadus. Segvārds “Kaija”. 1954.gada aprīlī Mihalīna devās meklēt patvērumu pie radiem uz Dobeli, taču varas pārstāvji viņu ātri vien apcietināja. Pēc ilgstošām pratināšanām, viņai tika piespriests 25 gadu cietumsodas Vorkutā. Latvijā Mihalīna Supe atgriezās 1964. gadā. Viņa sameklēja savu dvīņumāsu Broņislavu Bauskā un sāka strādāt kādā restorānā par virtuves palīdzi. Arī tad čeka viņu nelika mierā. Sauca uz pratināšanām un liedza strādāt. Darbu Mihalīna tomēr nezaudēja, jo kā izcilu darbinieci viņu aizstāvēja gan restorāna direktors un šefpavāre, gan pārējais kolektīvs. Viņas skarbais liktenis aprakstīts Sanitas Reinsones grāmatā “Meža meitas”, ko izdevniecība “Dienas Grāmata” izdevusi 2015. gadā.
Mihalīna Supe ilgajā mūžā ir daudz ko pieredzējusi, vienmēr saglabājot mīlestību pret Latviju. 2016. gada 21. novembrī Mihalīnai tika pasniegts Aizsardzības ministra R.Bergmaņa parakstīts goda raksts, pateicoties par Tēvzemes mīlestību un ieguldījumu Latvijas neatkarības atgūšanā. Saņemot šo apbalvojumu, Mihalīnas izteiktie pateicības vārdi nebija gari, bet pilnvērtīgi atklāja viņas būtību: “Neko labāku, kā rakstīts mūsu himnā, es Jums nevaru pateikt. Dievs, svētī Latviju! “
Viestura ordenis dibināts 1938. gadā, un ar to apbalvo par sevišķiem militāriem nopelniem, kā arī par sevišķiem nopelniem nacionālās pretošanās kustībā un valsts neatkarības aizstāvēšanā. Ordeņa devīze ir: «Esiet stipri un cīnieties». Šķiet, šo vārdu būtībai pakārtots Mihalīnas mūžs. Šo augsto valdības apbalvojumu – pasniedza Ordeņu kapitula kanclere, bijusī kultūras ministre, Triju Zvaigžņu ordeņa komandiere Sarmīte Ēlerte, bijušais Nacionālo bruņoto spēku komandieris, Viestura ordeņa lielkrusta komandieris, ģenerāllleitlants Raimonds Graube un Ordeņa kapitula sekretāre Maira Sudrabiņa.
Sveicēju pulkā bija baušķenieks aktieris Jēkabs Reinis un TV producente Arta Ģiga, kas jau iepriekš apmeklējuši Mihalīnu Supi, veidojot filmu «Sarkanais mežs». Bija Bauskas katoļu draudzes prāvests monsinjors Jānis Zviedrāns, Bauskas novada domes priekšsēdētāja vietnieks Voldemārs Čačs, Mihalīnas draugi, likteņa līdzgaitnieki – Emīlija Bogdanova, kura atsauc kopējos mūža pieturas punktu –Vorkutu, Annas kundze no Baldones un palīgi. Kad baudīta kafija un uzkodas, viesu aicināti, tiek dziedāta Mihalīnas mīļākā dziesma «Es dziedāšu par tevi, tēvu zeme» un citas sirdsdziesmas.
