Laikā kopš 2011. gada Rīgas nodaļas brīvprātīgie vairākkārt rīkojuši pasākumus “Dzīvā bibliotēka”, un 6. novembrī jaunieši atkal aicināja interesentus paviesosies “bibliotēkā”.
“Dzīvā bibliotēka” – tas ir sarunu vakars, un tajā viesojas un ar saviem dzīvesstāstiem dalās cilvēki, kuri savas nodarbošanās, izskata, funkcionālo spēju vai citu iemeslu dēļ saskārušies ar diskrimināciju vai pret sevi vērstu neizpratni, stereotipiem un aizspriedumiem. Šie viesi pasākumā kļūst par dzīvām “grāmatām”, bet apmeklētāji – par “grāmatu lasītājiem”, kuri var uzdot viesiem jautājumus. Tādējādi dzīva komunikācija un personīga saskarsme ļauj mazināt aizspriedumus un stereotipus un veicina savstarpēju sapratni. 6. novembra vakarā bija iespēja uzklausīt trīs “grāmatu” stāstus.
Jānis Pošeiko ir Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta Liepājas 1. daļas komandieris, arī boksa un fitnesa entuziasts. Viņš dalījās pieredzē ar to, kā ārējais izskats var radīt maldīgu priekšstatu par cilvēku un viņa darba spējām. Tā kā Jāņa ķermeni bagātīgi klāj dažādi tetovējumi, tad, esot darba meklējumos un arī uzsākot profesionālās gaitas, Jānis saskāries ar piezīmēm, ka tetovējumi ugunsdzēsēja darbā nebūtu vēlami. Neskatoties uz to, Jānis spējis apliecināt sevi un ļāvis noticēt darba devējiem, ka tetovējumi neietekmē viņa profesionalitāti un atbildību. Tieši otrādi – viņš ne vien veic ugunsdzēsēja pienākumus, bet darbojas arī izglītojošā jomā, jo ar savu profesiju mācību iestādēs iepazīstina skolēnus. Jānis atzina, ka bērni ārējā izskata atšķirības uztver daudz brīvāk, bet barjera dažkārt rodas saziņā ar pedagogiem. Viņš norādīja, ka pret sievietēm ar tetovējumiem aizspriedumi sabiedrībā esot vēl izteiktāki. Pasākuma laikā Jānis arī demonstrēja fotogrāfijas no savām ugunsdzēsēja gaitām.
Lilita Gedroviča ir vājdzirdīga sieviete, kuru aizrauj dejošana, ceļošana pa Latviju un biškopība. Pasākumā viņa piedalījās kopā ar zīmju valodas tulci Maigu Grahoļsku, un viņas kopīgi atklāja vājdzirdīgu un nedzirdīgu cilvēku grūtības, dzīvojot pasaulē, kur bieži vien trūkst izpratnes par dzirdes traucējumiem. Piemēram, viena no situācijām, ko viešņas raksturoja, ir pieredze ārsta kabinetā, kur informācija par lietojamiem medikamentiem tiek izstāstīta ļoti ātri, neapzinoties, ka tulkam tas viss saprotami jānodod cilvēkam ar dzirdes traucējumiem. Lilita skaidroja, kādu jēdzienu lietojums ir korekts un kādu ne, proti, var lietot apzīmējumus “nedzirdīgs”, “vājdzirdīgs”, “cilvēks ar dzirdes traucējumiem”, savukārt “kurls”, “mēms”, “kurlmēms” nebūtu korekti. Lilitas stāsts atgādināja par empātijas nozīmi, un noslēgumā Lilita apmeklētājiem iemācīja vārdus zīmju valodā – “labdien”, “mīlestība”, kā arī paņēmienu, lai aplaudētu vājdzirdīgu un nedzirdīgu cilvēku priekšnesumiem.
Flēra Birmane ir māksliniece, kura specializējas Tibetas sakrālajā mākslā. Flēras mamma ir pirmā budistu mūķene Latvijā, tādējādi saskarsme ar tibetiešu mūkiem Flērai bijusi jau ģimenē. Sākotnēji viņa izglītojusies Latvijas Mākslas akadēmijā, bet vēlāk, tiecoties pēc jauniem pavērsieniem dzīvē, devusies uz Nepālu. Tur viņa pavadījusi vairākus gadus, kur, iepazīstot budisma kultūru un tradīcijas, mainījusi skatījumu uz glezniecību. “Dzīvās bibliotēkas” vakarā Flēra stāstīja par to, cik liela pacietība bijusi nepieciešama, lai ilgstoši trenētu vienu gleznošanas paņēmienu, un cik ļoti Tibetas sakrālajā mākslā jāatsakās no sava egoisma un individuālisma. Šajā mākslā jākoncentrējas uz konkrētiem reliģiskās prakses principiem, nevis sava kā mākslinieka personības ienešanas darbā, un Rietumeiropas kultūrā augušam un skolotam māksliniekam tas sākotnēji var nebūt viegls uzdevums. Flēra iepazīstināja ar darbiem, ko veido pašlaik, un viņas interešu lokā ir arī fotogrāfija.
Visu dzīvo “grāmatu” stāsti radīja pozitīvas emocijas, ļāva “lasītājiem” iepazīt brīnišķīgas personības un atklāt sev nezināmo. Vakara turpinājumā apmeklētāji varēja risināt neformālas sarunas pie kafijas tases un baudīt muzikālas noskaņas. Noslēgumā – video prezentācija par Latvijas Sarkanā Krusta Jaunatnes darbības programmām, aicinot interesentus pievienoties jaunatnes kustībai.
Pasākuma apmeklētāju atziņas, atbildot jautājumam, kas visspilgtāk paliks atmiņā no “grāmatu” stāstītā:
“Pārmaiņas spēj stiprināt cilvēku, ne izmainīt.”
“Cik mēs esam dažādi.”
“Katram savs dzīvesstāsts. Patīk!”
“Cilvēkus bija interesanti un viegli klausīties.”
“Visvairāk atmiņā paliek, cik ļoti visi bija ieinteresēti citu cilvēku stāstos.”
Pateicamies viesiem un apmeklētājiem par atvērtību, cieņu un vēlmi mācīties citam no cita!
Projektu “Dzīvā bibliotēka” finansiāli atbalstīja Rīgas valstspilsētas pašvaldības Izglītības, kultūras un sporta departaments.