Janvāra mēnesī arī mēs atcerāmies Latvijai tik nozīmīgo 1991. gada janvāri, kad daudzu cilvēku dzīves, ģimenes pārņēma Barikāžu laiks – viens no pēdējiem nozīmīgajiem un lielajiem notikumiem ceļā uz Baltijas valstu neatkarību.
Par godu tam, 2020. gada 20. janvārī biedrības “Latvijas Sarkanais Krusts” Kurzemes komitejas Grobiņas nodaļas biedri rīkoja Barikāžu atceres brīdi. Ar atmiņām dalījās čaklās brīvprātīgās rokdarbnieces, cienījamās dāmas Grobiņas nodaļā. Visām stāsti līdzīgi – ģimene, bērni, mazbērni, uztraukums un saviļņojošas atmiņas.
?Vilma – Nīceniece (Nīcas novads), kurai bija 56 gadi. Tikko aiziets pensijā un laiku veltīja sev. Daudzi gadi pavadīti, darbojoties Liepājas Onkoloģiskajā centrā (tai laikā dispanserā). 90. gados Liepāja bija militārā pilsēta. Vilmas dēls Ojārs atbraucis ar smago tehniku, lai sargātu Liepājas galveno Pasta daļu. Pārdzīvojumi un bailes no apšaudēm. Regulāras sarunas, sazvanīšanās, radio un sekošana līdzi televīzijas raidījumos translētajam bija tas, kas lika sirdij pārdzīvot un uztraukties par notikumu attīstību.
?Olga – Grobiņniece. Kad visi devās uz Rīgu, viņa to nevarēja, jo bija jārūpējas par slimo vīru. Taču meita Solvita bija notikumu virpulī. Viņa studēja Rīgā, Medicīnas institūta 2. kursā un sniedza palīdzību Doma baznīcā ievestajiem cietušajiem. Mātes sirds, protams, bija nemierā.
? Tā laika Grobiņas kolhozs “Jm. Sudmalis” organizēja transportu, sūtīja tehniku un brīvprātīgie lepni devās aizstāvēt Rīgu, savu tēvzemi.
Grobiņas nodaļas rokdarbnieces šo laiku atceras ar saviļņojumu, kad neviens nedomāja par sevi, bet gan par neatkarību un kopīgām vērtībām.