2019. gada 13. novembrī LSKJ Rīgas centra nodaļa gaidīja ikvienu interesentu jaunā satikšanās reizē, pasākumā “Dzīvā bibliotēka”, kurā kā stāstu autores jeb „dzīvās grāmatas” tika aicinātas trīs dzīvesgudras, drosmīgas un iedvesmojošas personības, kas ar saviem stāstiem un piemēriem rādīja, cik daudz var sasniegt par spīti citu radītiem šķēršļiem.
Sociālā uzņēmuma „Cafe M” īpašniece Ulla Milbreta stāstīja par savu ilggadējo dzīves pieredzi Singapūrā, kas galarezultātā viņai raisījis ideju atvērt pirmo bezatkritumu kafejnīcu Baltijā. Lielais vides piesārņojums Singapūrā radījis Ullai vēlmi meklēt alternatīvus paņēmienus ikdienas tīrīšanas līdzekļiem, higiēnai un citiem produktiem, un arī viņas vadītajā kafejnīcā Rīgā apmeklētāji var sastapties ar galda virsmām, kas izgatavotas no vecām durvīm, kafijas krūzītēm, kuras radītas no kafijas pupiņu miziņām, neapēstais ēdiens nonāk komposta mašīnā, savukārt galdu virsmas tiek dezinficētas ar etiķi, kas lieliski attīra no mikroorganismiem. Tāpat arī piens tiek saņemts 10 litru spainī no beziepakojumu veikala un pārliets stikla pudelēs, spaini atdodot atpakaļ un izvairoties no tetrapakām. Pasākuma laikā Ulla Milbreta stāstīja arī par iespēju kafejnīcas apmeklētājiem aizņemties kafijas krūzīti līdzņemšanai un iepazīstināja ar dabīgiem tīrīšanas un higiēniskajiem līdzekļiem, ko pati izmanto un iesaka citiem. Piemēram, kastaņi, ko iespējams lietot veļas mazgāšanas laikā. Ulla norādīja, ka jau izsenis jutusies citādāka sava domāšanas veida dēļ, un arī šobrīd bezatkritumu dzīvesveida piekritēji dažkārt tiek uzskatīti par „dīvaiņiem”. Vienlaicīgi viņa uzsvēra, ka daudz būtiskāk ir nevis vienam cilvēkam pilnībā izslēgt atkritumus no savas ikdienas (kas ir teju neiespējami), bet katram cilvēkam kaut nedaudz mazināt sevis radīto atkritumu daudzumu.
Dzejniece, ilggadēja Iļģuciema sieviešu cietuma kapelāne, Latvijas Luterāņu sieviešu teoloģu apvienības prezidente un Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas ārpus Latvijas mācītāja Rudīte Losāne stāstīja par savas sirds aicinājumu kalpot baznīcā kā mācītājai un par grūtībām, ar kurām nācies un joprojām nākas sastapties, esot sievietei – mācītājai. Rudīte minēja, ka Latvijā aizliegums ordinēt sievietes kā mācītājas saistāms ar atšķirīgām Bībeles interpretācijām, kā rezultātā Latvijas Evaņģēliski luteriskā baznīca ārpus Latvijas šobrīd ir vienīgā iespēja sievietēm kļūt par mācītājām. Pamazām gan šis priekšstats mainās arī citās konfesijās, taču arī atsevišķās amata brāļu sanāksmēs Rudīte saskārusies ar situācijām, kad piedalīties ir atļauts, taču kaut ko sacīt – ne. Rudīte Losāne sniedza ieskatu tajā, cik patiesībā daudz sieviešu vēstures gaitā ir ieņēmušas nozīmīgus amatus baznīcā, taču atsevišķas ieinteresētās puses to allaž mēģinājušas noliegt. Tā kā Rudīte daudzus gadus raksta arī dzeju, tad vairāki komponisti un dziesmu autori izmantojuši viņas dzejas rindas, un arī „Dzīvās bibliotēkas” apmeklētājiem bija iespēja dzirdēt dziesmas ar Rudītes Losānes dzeju. Sava stāsta noslēgumā Rudīte bija sarūpējusi pārsteigumu – konkursu ar zināšanu pārbaudi par jautājumiem, kurus viņa ietvēra savā stāstījumā, pārbaudot „grāmatu lasītāju” uzmanību un atjautību. Pareizo atbilžu autori saņēma Rudītes dzejas grāmatas.
„Dzīvās bibliotēkas” trešā „grāmata” – fotogrāfe Kitija Jurcika – iepazīstināja ar „vitiligo” –pigmentāciju, kas izpaužas kā baltu dažādas formas un lieluma plankumu veidošanās uz ādas (biežāk – rokas, kājas, seja, bet tās var būt arī citas ķermeņa daļas). Kitija dalījās ar personīgo pieredzi – kad plankumi parādījušies, kādi ir iespējamie cēloņi un ārstēšana un kāda vēl joprojām ir sabiedrības reakcija un izbrīns, ieraugot cilvēkus ar šādu pigmentāciju (piemēram, autobusa atbalsta stieņa notīrīšana ar salveti, pie kura pirms tam turējies cilvēks ar vitiligo plankumiem uz rokām). Par spīti tam Kitija atradusi māksliniecisku paņēmienu, kā cilvēkus ar vitiligo mudināt atbrīvoties un parādīt sevi plašākai publikai, tādā veidā šķietamo „defektu” padarot par efektu. Aicinot sociālo tīklu vietnē „Facebook” atsaukties citus ar vitiligo, Kitija guva lielu atsaucību, kā rezultātā tapušas gan fotosesijas, gan fotoprojekts „Vitiligo”, gan izdoti kalendāri ar šīs neparastās pigmentācijas īpašniekiem. Lai gan daudzus cilvēkus ar vitiligo joprojām pavada kautrība un mulsums publiskās vietās, it īpaši vasarā un pludmalē, Kitija cer, ka šādi fotoprojekti ļaus uzrunāt sabiedrību un mazināt aizspriedumus par ādas pigmentāciju, kas nekādā veidā nerada draudus līdzcilvēkiem.
Paldies visām trim „dzīvajām grāmatām” par drosmi, sirsnību un vēlmi dalīties ar saviem stāstiem!
LSKJ Rīgas centra nodaļa izsaka pateicīgu Gētes institūtam Rīgā, personīgi Antrai Balodei par lielo atbalstu visa pasākuma laikā!
Pasākums „Dzīvā bibliotēka” notika jauniešu iniciatīvu projekta ietvaros, ko finansiāli atbalstīja Rīgas domes Izglītības, kultūras un sporta departaments.
2011. gada vasarā Latvijas Sarkanā Krusta Jaunatnes (LSKJ) Rīgas centra nodaļā dzima ideja organizēt stāstu vakaru „Dzīvā bibliotēka”, iepazīstinot plašāku sabiedrību ar dažādiem cilvēkiem, kuri tradicionāli tiek ierindoti minoritāšu kategorijās vai izceļas uz apkārtējo fona ar neparastu dzīvesveidu vai atšķirīgu domāšanas stilu. Tā rezultātā šie cilvēki – pasākuma viesi – viena vakara laikā kļūst par „dzīvajām grāmatām”, savukārt pasākuma apmeklētāji – klausītāji – pārtop šo „grāmatu lasītājos”. Tā kā aizspriedumus, neiecietību un diskrimināciju bieži izraisa nezināšana un no tās izrietošās bailes, tad „Dzīvā bibliotēka” ar stāstu palīdzību un dzīvu sarunu klātienē dod iespēju „grāmatu lasītājiem” mazināt mītus un lauzt stereotipus, kā arī nepastarpināti uzdot „grāmatām” sev interesējošos jautājumus. Savukārt „grāmatām” tas ļauj ne tikai iepazīstināt ar savu personību, nodarbošanos un interesēm, bet arī runāt par neiecietību vai diskrimināciju, ar ko nācies sastapties savas etniskās vai reliģiskās piederības dēļ, citādas ādas krāsas, seksuālās orientācijas vai citu faktoru dēļ. Nereti par pamatu diskriminācijai kalpo arī cilvēka vecums, dzimums, nodarbošanās vai invaliditāte.
